Pelēkā viela kaut kādā veidā spēj uzglabāt atmiņas par smaržām, garšām un skaņām, kas pēdējo reizi sasniegušas jutekļus sen, nu pasen…..
Un kad nejauši atrasts priekšmets atsauc atmiņā fabrikas “1.maijs” ražoto kedu gumijas zoļu smaržu, tas, iespējams, ir vienīgais mirklis, kas apliecina, ka pagātne nav kaut kāda putekļaina grāmata. Pagātne ir tiešām notikusi un varbūt tā notiek joprojām.
Šeit mēs vācam lietas un stāstus par to, kas senāk bija ikdienišķa niecība, bet šodien kalpo par “tārpejām” uz pagātni.

Kambara ētikas principi ?

Pirmkārt, ja ievietot vecas fotogrāfijas, tad kādas? Atrastas kaut kur internetā, mājas bēniņos vai personīgā albumā? Kambara redakcijas viedoklis ir – godīgums pāri visam. Ja fotogrāfija pieder kādam citam, jacenshas tās apakšā jānorāda šis avots. Pievienojot jaunu ierakstu, tiek dota iespēja pievienot arī foto parakstus.

Otrkārt, Kambara smaržas un garšas rodas tieši no pievienotajiem stāstiem. Citiem vārdiem, ņemam pagātni un noliekam uz galda blakus tagadnei. Nekādas čīkstēšanas par to, ka toreiz dzīve bijusi labāka. Tikai liecības un atmiņas. Ideja par to, ka, rakstot par vietām, kā piemērā ar Skrundas lokatoru vai Igaunijas ciemu, var likt blakus vecās fotogrāfijas ar jaunām, manuprāt, ir lieliska. Cik daudz gadījumos tas var izdoties, tas jau ir cits jautājums.

Treškārt, dažus nomoka sirdsapziņas pārmetumi par to, ka, atklājot konkrētu vietu koordinātes, uz turieni skries tūristu plūdi un šo vietu degradēs. Pilnībā piekrītu. Taču atcerēsimies, ka vietas tiks degradētas agrāk vai vēlāk un ja mēs varam tās pēc iespējas labāk iemūžināt un aprakstīt, no tā būs labāk visiem. Iespēju robežās varam neminēt konkrētu atrašanās vietu, kā gadījuma ar ēdnīcu Geto.