Tehniskais risinājums vienkārši lielisks. Viengabala plastmasas korpuss veidots, šķiet, no bakelīta. Jānoņem baltais luktura plafons un tad jāieslidina baterija.
Lai baterija darbotos, bija obigāti japārbauda kontakti.
Tie vienmēr atlocījās. Spuldze izvietota otrādi – ar kājām gaisā, spīd tieši reflektorā. Jēgas no tā nebija nekādas.
Toties inovatīvi.
Kas ražojis un kurā gadā, nav ne jausmas. Iespējams tas ir kāds 1984.gads.

Ar šitādu es gadiem esmu gājis uz pagrabu pēc kartupeļiem.

Vēlāk klāvs komentē skojošo:
šitam lukturītim bija tāda gaisma ar caurumu (tumšumu vidū) – tas tāpēc, ka tur bija tā lampiņa laikam – otrādi apgrieztā. Un korpuss nebija no bakelīta. Manuprāt tas bija kaut kāds polietilēna paveids. Un kontakti tik tiešām atliecās, bet ja neatliecās, tad nosūbēja vispār – ja gribēja, lai darbojas normāli, tad tos kontaktus vajadzēja satīt tādā lielā cilpā – tad viņi labāk piespiedās tur, kur jāpiespiežas.
un Forsch saka:
Man liekas, ka shitos pat “Straume” ražoja un tas pat notikās Gulbenē.