Šo es atradu kuldīdznieku vasarnīcā. Paverot stiklotās virtuves durvis, nāsīs iesitās smarža, kāda raksturīga tikai vecām pirms 30 un vairāk gadiem būvētām vasarnīcām. Ziemas aukstuma, mitruma izkostas un pavasara saules izdedzinātas vasarnīcas smarža.

Lūk, un tur arī tā bija – turpat vai pilna cigoriņu kafijas paciņa.  Šim pulverim ar kafiju nav nekāda sakara, ja neskaita mazliet kakao.  Tomēr vārds “kafija” tur ir ielikts speciāli, lai mazie puikas un meitenes varētu cienīgi dzert cigoriņu kafiju kopā ar mammām, jo īsto taču dzert neviens neļāva.  Turklāt, kā gan citādi lai to sauc? Cigoriņu tēja? Ozolzīļu uzlējums?

Kafija ražota Tukumā, iepakojums ražots Tukumā, zīles un labība arī vākta Tukumā.  Labi, par tiem pēdējiem es piedomāju klāt.

Dabā cigoriņš (Cichorium intybus) izskatās šādi