Šo “rīku” iesūtīja kāds Kambara rakstītājs cerot sarīkot kārtējo konkursu “par kuru nekas nav” un pajautāt , as ktas ir? Taču es “atkodu” uzreiz un nolēmu uzrakstīt.
Kādā vasarā šāds rīks parādījās uz skapja mūsu vasarnīcā, glītā kastē ar fotogrāfiju virsū. Kāds rīks…? Mašīna. Virtuves kombains, turpat vai ne robots. Kartupeļu mizojamā mobile. Kā galvenā kartupeļu mizotāja mūsmājās, vecmāmiņa ķērās pie rīka pirmā. Es nepacietīgi snaikstījos apkārt, nespēdams novaldīt pirkstus, lai neiebāztu tos mašīnas atverē.
Ideja vienkārša – sametam kartupeļus, ielejam nedaudz ūdens un griežam aiz roktura. Tvertnes iekšpuse ir noklāta ar kaut ko līdzīgu smilšpapīram, tāpēc kartupeļiem vajadzēja kļūt baltiem. Taču omītei pietika ar vienu reizi, lai viņa tam mēslam virsū vairs neskatītos.
- Šitas nekam neder, viņa pukojās, paskat, cik daudz labuma aiziet postā.
Taisnība jau bija. Tas rīks daudzmaz derēja tikai jaunajiem kartupeļiem, kurus tāpat var ēst ar visu mizu. Citādi, lai dabūtu kartupeli tīru un tas manai vecmāmiņai bija principa jautājums, nācās griezt tik ilgi, kamēr pus kartupelis sagāja putrā. Daudz labāk viņa tika galā ar parastu mazo nazīti, ar kura galu var izrubināt “acis” un citus nelabumus.
Tomēr es vēl laiku pa laikam nocēlu mizotāju no skapja, lai paniekotos. Ne jau lai īpaši mizotu… Lai kaut kā attaisnotu virtuves tehnikas attīstību.
Reiz vienā bērnībā skatītā mākslas filmā redzēju epizodi, kurā puika mizo kartupeļus ar šādu “mašīnu”. Filma saucās “Lielais tramplīns” (laikam Belarusfiļm), un puika bija mazs tramplīnlēcējs, kurš neatļauti bija lēcis ar slēpēm neparedzētā vietā un salauzis ribas. Un tad viņš sēdēja mājās un grieza to rokturīti: “vismaz kartupeļus nomizoju!” Kartupeļu mizošanas kvalitāti neparādīja.
Manas skolas uber jaunajā virtuvē bija šī aparāta maksi-versija – krietni, krietni, krietni lielāka par šo, elektriska un tā… Bet arī skolā strādājošā vecmāmiņa arī, acīmredzot, bija tajā vīlusies, jo, cik vien atceros dežūras skolas virtuvē, visi šie rīti sākās karcerim līdzīgā, balti flīzētā būcenī, kur uz grīdas bija milzīgs kalns ar kartupeļiem, blakus divi milzīgi katli ar ūdeni un uz maza soliņa mani jau gaidīja kartupeļu mizojamais nazītis.