Nevarēdams sagaidīt, kad kāds paziņa, kā solījis, uzrakstīs par šo rotaļlietu savu stāstu, nolēmu atstāstīt to pats. Viņš vēstīja, ka, gulēdams slimnīcā, esot iepazinies ar kādu puiku, kas sirdzis tajā pašā palātā un, citiem par skaudību, vienmēr spēlējies ar šo labirintu. Kad puika izveseļojies un jau saģērbies, lai dotos mājās, viņš esot pasniedzis rotaļlietu manam paziņam, sakot: “Ņem, man tā vairs nebūs vajadzīga”. Laimīgais slimnieks nu varējis vadīt dienas slimnīcas palagos un bezgalīgi ripināt metāla lodīti, līdz kamēr izveseļojies arī pats. Kad pienācis laiks izrakstīties no slimnīcas, viņš to pasniedzis atkal nākamajam sirdzējam, kas gluži vai acis izskatījis lūrot uz kāroto rotaļlietu. “Ņem, man tā vairs nebūs vajadzīga!”
KASPARS, tas pats puika, kurš nodeva labirintu nākošajam sirdzējam, atsūtīja oriģinālo stāstu:
Kad biju mazs puika- zāle bija zaļā, draugi viss labākie, bet pēriens viss netaisnākais…
Atceros to dienu kad bērnu slimnīcas daktere Ķirse izteica savus liktenīgo spriedumu- būs jāgriež !
Griezt nācās mandeles no manas rīkles. Tai pašā dienā mani ielika šai slimnīcā un likās, ka es nonācu uz citas planētas. Vēlāk lasot grāmatu par Pīteru Penu man atmiņā atsaucās tieši šajā slimnīcas nodaļā gūtie iespaidi. Palātā, kurā tiku izmitināts mēs bijām četri puikas. Pa naktīm miegs nenāca, mēs stāstījām šausmu stāstus vai kā partizāni mēģinājām aizlavīties līdz ledusskapim, kurā tika glabāti vecāku sūtītie gardumi. Slimnīcā bija noteikta karantīna un līdz ar to vecākus iekšā nelaida un arī mantu mums bija pavisam maz. Neatceros vairs tā zēna vārdu, bet viņš mūs cienāja ar gardu meža zemeņu zapti. Tā bija pirmā un vienīgā reize kad ēdu īstu meža zemeņu ievārījumu. Smalkās ogu sēkliņas kraukšķēja starp zobiem un rudenīgais skaits aiz slimnīcas palātas loga uzdzina skumjas pēc mammas un mājām.
Tas bija- 1980.gads. Tikko bija beigusies Maskavas olimpiskās spēles, bet mums puikām slimnīcas palātā rotaļlietu gandrīz nebija. Tikai tās, ko kāds paņēma no mājām. Lazaretes kojā pie loga gulēja mazs, nerunīgs zēns. Viņš savā nodabā, sēdēdams gultā ripināja bumbiņu pa labirintu. Kad zēnu izrakstīja no slimnīcas viņš pienāca pie manas kojas un kā stafetes kociņu sniedza man šo labirintu ar piebildi- tagad ir tava kārta !
Pēc nedēļas mani izrakstīja no slimnīcas un jau cits sabijies zēns gaidīja savu operācijas dienu, un es kā nerakstītās tradīcijas turpinātājs šo labirintu atdevu viņam ar piebildi- tagad ir tava kārta ! ….
Kaspars Bergmanis


Atceros, ka man bija tāds četrkantains, kuram vidu varēja izņemt un pagriezt par 90 grādiem un iegūt 4 dažādus labirintus.
Man arī tāds bija… Un vēl tagad ir.
Hm, vispār es apsveru līdzīgu veco rotaļlietu (tur ir galvenokārt tā saucamās loģiskās un daudz) atdošanu paziņas ģimenei, kur tām būtu vairāki lielāki un mazāki lietotāji, bet… Varbūt vispirms vajag nofotografēt?