Atbildot uz 1980. gadā Igaunijā izlaisto skrituļdēli RULA, 1984. gadā leģendārā Latvijas mopēdu rūpnīca „Sarkanā Zvaigzne” sāka ražot analogu produktu RIPO. Šie bija klasiskie braucamie dēļi, kas nemaz nelīdzinājās mūsdienu tīņu dauzāmajām „samokatu” tipa plāksnēm ar mazajiem ritentiņiem. Meistaru aprindās gan runāja, ka slaloma distancē Ripo zaudē Rulai, taču kā amatieru dēlis parastai ielas braukšanai tas bija nepārspējams – plats, ērts un ar gumijas bremzi aizmugurē.
Tikko pēc Ripo iznākšanas, pie tāda tika mans brālēns. Rezultātā arī man bija mērķis, uz ko tiekties, un pēc aptuveni gada ilgas čīkstēšanas kļuvu par kārotā rīka īpašnieku. Diemžēl izrādījās, ka braukšana ar skrituļdēļi nemaz nav tik vienkārša. Jā, jā – tajā laikā specs skaitījās ne jau tas, kurš ar vienu kāju atsperdamies traucas pa cilvēku pārpildītām ielām un ārdās pie Raiņa pieminekļa, bet gan tas, kurš ar abām kājām uz dēļa slalomā var nobraukt vismaz kilometru.
Tā nu es un daži klasesbiedri, nesasnieguši vajadzīgo meistarību, uzsāka kaut ko pavisam neparastu – tā saucamo „braukšanu uz celīša”. Princips vienkāršs – viena kāja saliekta uz dēļa, ar abām rokām satverts skrituļdēļa priekšgals, bet ar brīvo kāju tiek veikts atspēriens. Turklāt šādā veidā varēja braukt ne tikai āra asfaltētajās trasēs, bet arī dzīvokļos iekārtotajās… Jāsaka, ka visi, kuri redzējuši, kā šādi nenormālā ātrumā iespējams lavierēt no istabas uz istabu, pārsteigumā paliek ar atvērtu muti…
Nobeigumā gan jāpaziņo bēdīga vēsts – skrituļdēlis vairs nav braucams. Izrādās, ka pēc aptuveni 20 gadiem, tā gumijveida plastmasas riteņu ķīmiskais sastāvs izmainās tik tālu, ka to struktūra strauji sāk līdzināties plastilīnam – ar nagu iespiesta grope tur arī paliek… Tas nozīmē, ka vectētiņš RIPO saudzīgi jānovieto plauktiņā – lai stāv muzeja eksponāts…