Ražota Ļeņingradā. Cena 90 kapeikas.
Ar tādu mālējās septiņdesmitajos gados. Tušai uzpilināja ūdeni un ar klātpielikto birstīti paberzēja. Birstītes parasti stipri saķepa.
Jāsaka, ka ūdens pilienu vietā parasti tušai tika vienkārši uzspļauts, it sevišķi ārpusmājas apstākļos. Pat vienā krievu komēdijā (nosaukumu neatceros, bet uzņemta vismaz pirms 30 gadiem) ir epizode, kur labi frizēta dāma iespļauj tušas kastītē.
Man bērnībā patika ķēzīties ap divām bundžiņām – zābaku smēra un skropstu tušas… Abas savā ziņā līdzīgas.
Un miljoniem padomju sieviešu vairākas desmitgades taču ar šādu grābekli darbojās… Neticami…
Bija arī mīkstākas birstītes, bet saķepušas visas likās vienādas!
P.S. Vai tomēr nevarēja visu kosmētikas piederumu arsenālu ielikt vienā bildē?
Baiba, kā teica kāds vecs latviešu ebrejs – ēst vajag, tikai ar mazo karotīti. Citādi aizrīsies.
Lai piedod man māte, bet mūsmājās šis skaistumkopšanas komplekts neturējās
- kastīte tika izmantota sīkiem, līdznēsajamiem noslēpumiem;
- ar tušu tika krāsoti auto modelīši un visādi citādi sīkumi;
- birstīte bija fenomenāla velosipēdu gultņu attīrīšanai no smiltīm un dubļiem.
Vienvārdsakot visam kam, tikai ne skropstām
Jā, tiešām! Manas mammas koka lādītē starp visādām brīnumlietiņām bija arī šitas brīnums! Un spļāvām mēs abas, kad mamma pucējās!!!!!