Šādu dzērienu esot dzēruši vīri, kad būvēja slaveno dzelzceļa līniju BAM vai Baikāla-Amūras maģistrāli.  Etiķete uz pudeles liecina, ka šķidrumā ir 95% spirta. Nākamais solis droši vien ir sūkāt sausā spirta tabletes.  Par pudeli paldies kuldīdzniekiem.

Papildinājums: Aprunājos ar kādu īstu BAM-ieti. 96% bija tāpēc, ka parasts spirts ziemā sasala. Taču interesanti, ka dzelzceļa trieciennieki labrātāk dzēra tehnisko spirtu, jo atsevišķos gadījumos Спирт питевои bija krietni sliktāks. Lieta tāda, ka zem nosaukum Спирт техническый patiesībā slēpās labs dzeramais spirts. Padomju valdība labi saprata, ka vīri agri vai vēlu pieķersies tehniskajam spirtam, un, lai izvairītos no nevajadzīgām nāvēm, tā vietā lēja dzeramo. Tā, lūk rūpējās par BAM strādniekiem.

Taču pilnu stāstu par to, kā un kāpēc jauni cilvēki 1972.gada devās būvēt dzelzceļu cauri Krievijai, gaidiet vēlāk… kaut kad vēlāk.

Šī ir harpūna zivju šaušanai zem ūdens – tiem, kuri, līdzīgi kā es, ir tik tālu no visa veida zvejniecības un makšķerēšanas, ka ar grūtībām atšķir pīcku no spininga. Tehniski ideja vienkārša – neliels gaisa pumpītis, ar kuru, gluži kā velosipēda kamerā, rada caurulē spiedienu, kas, savukārt, izgrūž saitē piesieto harpūnu un – “žļerkt”, zivij vēderā.
Beigts!
Kokrētajam rīkam ir pielāgots īpašs bundulis, uz kura tika uztīts garāks striķis. Lai var tālāk aizšaut.

Harpūna kā džedaju zobens stāvēja uz skapja un es nedrīkstēju to aiztikt. “Gaisā to šaut nedrīkst”, es tiku brīdināts, “Tikai ūdenī. Gaisā var uzsprāgt”. Jādomā, ka tas tika pateikts ļoti iespaidīgi, jo bērnībā man ne reizi neienāca prātā nospiest gaili, kaut arī laiku pa laikam es paklusām nocēlu harpūnu no skapjaugšas, lai noglāstītu spožo, zaļgano metālu un ar pirkstu pataustītu harpūnas galu – vai ir vēl ass? Interesanti, ka savā iztēlē es nekad nemedīju zivis. Zvērus un cilvēkus gan.

Konkrēti ar šo rīku ir šauts vienu reizi, nošauts nav neviens un savu mūžu tas pavada krājot putekļus.

Kādā jaukā vasaras pirmsJāņu dienā kopā ar bērniem devos apskatīt Pāles pagasta centru. Manu uzmanību pievērsa vecā pienotava, kuru no ārpuses pamestu un aizslēgtu biju jau pētījis iepriekšējos gadus.

Svaru mehānisms nu atsegts un visi ГОСТ-i redzami no iekšpuses. Fonā minētās durvis.

Nu ļaužu rokas darījušas savu un tajā varu iekļūt pa durvīm, kuras noliktas guļus šķērsām savai dzimtajai ailai.

сделано в СССР 1980 г. Наименьший предел взвешивания 12,5 кг

Nesen tiku dzirdējis Džerija Šterna, šī portāla drauga, stāstījumu par urbantrip un tādu piedzīvojumu meklētāju kodeksu. Nu jūtos kā digeris un ar fotoaparātu rokā laipoju starp flīžu, mēģeņu lauskām un veidlapām. Interesanti, ka citus “apmeklētājus” pirms manis nav interesējis nekas, ko nevar konvertēt alkoholā (lasi metāls). Tā muzeja cienīgi neskartas stāv mēģenes, pierakstu žurnāli, piena pudeles, to gumijas aizbāžņi. Dažas no pudelēm atgādina bērnību, kad aiz tādās aiz folijas vāciņa gozējās krējums.

Piena pudeles un gumijas aizbāžņi

Starp dažādiem brīnumiem pavīd jauno kapitālisma laiku pēdas – elektro apsildāms boileris un dažas ūdens iekārtas, kas nepārprotami liecina, ka pienotava pieredzējusi arī otro brīvības elpu ārpus padomju žoga. Diemžēl tai nav bijis dots ilgi elpot brīvības gaisu. Skumji. Ar Ulmaņlaika mantojumu un dvašu izvilkt visus padomju laikus un nu piedzīvot bojāeju.

Par pienotavu daudz zinātu stāstīt mans sievastēvs, kas šeit audzis, skolā gājis, bet nu jau viņā saulē. Atceros, tiku pētījis vecos uzrakstus uz tās ārsienas. Tāpat pamata apmalē tiku redzējis iebetonētu bānīša sliedi.

Kreisā pusē fonā boileris, kas liecina par `jauno` laiku klātesamību.

Vanna ar maisītājiem. Gluži kā virtuves mikseris, tikai 50x lielāks.

Kad tie strādāja, piena veikalos stāvēja rindas. Nieka 15 gados viss ir otrādi – svari pamesti un pienu veikalos met pakaļ.

Meklēju savā fotoarhīva pienotavas ārskata bildi, un pagaidām neatrodu.  Atceros, tai vecajai krāsai spīdēja cauri Ulmaņlaika uzraksti melniem burtiem. Pamata apmalē pret durvīm kā vēl senākas pagātnes liecinience redzams iebetonēts bānīša sliedes gabals, kas orto mūžu kalpojis par betona armatūru.

Turpat netālu stāv svaru māja, īsts laikmeta liecinieks. Kā zin stāstīt vietējie, tā vēl strādā. Par to  liecina svaigā slēdzene savru būdas durvīs. Viss pārējais ir laikmeta liecība – milzīgais padomju laika prožektors, svaru mehānisms, pati būda.

Padomju laika ritenis, lai cik dīvaini nebūtu, ir manis paša dabiski nolikts. Ar to esmu atbraucis no tuvējām lauku mājām. Tas it labi iederas stāstā un laikmetā, un to pamanu tikai tagad, bildes aplūkodams.

Svaru māja ar sadauzīto prožektoru

Šo es atradu kuldīdznieku vasarnīcā. Paverot stiklotās virtuves durvis, nāsīs iesitās smarža, kāda raksturīga tikai vecām pirms 30 un vairāk gadiem būvētām vasarnīcām. Ziemas aukstuma, mitruma izkostas un pavasara saules izdedzinātas vasarnīcas smarža.

Lūk, un tur arī tā bija – turpat vai pilna cigoriņu kafijas paciņa.  Šim pulverim ar kafiju nav nekāda sakara, ja neskaita mazliet kakao.  Tomēr vārds “kafija” tur ir ielikts speciāli, lai mazie puikas un meitenes varētu cienīgi dzert cigoriņu kafiju kopā ar mammām, jo īsto taču dzert neviens neļāva.  Turklāt, kā gan citādi lai to sauc? Cigoriņu tēja? Ozolzīļu uzlējums?

Kafija ražota Tukumā, iepakojums ražots Tukumā, zīles un labība arī vākta Tukumā.  Labi, par tiem pēdējiem es piedomāju klāt.

Dabā cigoriņš (Cichorium intybus) izskatās šādi

Lai atvērtu avīzi, spied uz bildes

Labi, ziņas par to, ka šīs avīzes redaktors tika atlaists nav pārbaudītas. Taču ļoti iespējams ka 1984.gadā tas tieši tā varēja notikt. Šādi nodrukāt avīzi, kas kioskā tiek pārdota salocītā veidā un rada “maldinošu” iespaidu par notikumiem Kremlī ir nepiedodama kļūda un uzskatāma par sociālistiskās sabiedrības ideoloģiskā noskaņojuma graušanu. Par to ne tikai atlaist no darba. Par to cietumā būtu jāliek!!!

Par saglabāto avīzes eksemplāru paldies kuldīdzniekiem!

Nevarēdams sagaidīt, kad kāds paziņa, kā solījis, uzrakstīs par šo rotaļlietu savu stāstu, nolēmu atstāstīt to pats. Viņš vēstīja, ka, gulēdams slimnīcā, esot iepazinies ar kādu puiku, kas sirdzis tajā pašā palātā un, citiem par skaudību, vienmēr spēlējies ar šo labirintu. Kad puika izveseļojies un jau saģērbies, lai dotos mājās, viņš esot pasniedzis rotaļlietu manam paziņam, sakot: “Ņem, man tā vairs nebūs vajadzīga”. Laimīgais slimnieks nu varējis vadīt dienas slimnīcas palagos un bezgalīgi ripināt metāla lodīti, līdz kamēr izveseļojies arī pats. Kad pienācis laiks izrakstīties no slimnīcas, viņš to pasniedzis atkal nākamajam sirdzējam, kas gluži vai acis izskatījis lūrot uz kāroto rotaļlietu. “Ņem, man tā vairs nebūs vajadzīga!”

KASPARS, tas pats puika, kurš nodeva labirintu nākošajam sirdzējam, atsūtīja oriģinālo stāstu:

Kad biju mazs puika- zāle bija zaļā, draugi viss labākie, bet pēriens viss netaisnākais…
Atceros to dienu kad bērnu slimnīcas daktere Ķirse izteica savus liktenīgo spriedumu- būs jāgriež !
Griezt nācās mandeles no manas rīkles. Tai pašā dienā mani ielika šai slimnīcā un likās, ka es nonācu uz citas planētas. Vēlāk lasot grāmatu par Pīteru Penu man atmiņā atsaucās tieši šajā slimnīcas nodaļā gūtie iespaidi. Palātā, kurā tiku izmitināts mēs bijām četri puikas. Pa naktīm miegs nenāca, mēs stāstījām šausmu stāstus vai kā partizāni mēģinājām aizlavīties līdz ledusskapim, kurā tika glabāti vecāku sūtītie gardumi. Slimnīcā bija noteikta karantīna un līdz ar to vecākus iekšā nelaida un arī mantu mums bija pavisam maz.  Neatceros vairs tā zēna vārdu, bet viņš mūs cienāja ar gardu meža zemeņu zapti. Tā bija pirmā un vienīgā reize kad ēdu īstu meža zemeņu ievārījumu. Smalkās ogu sēkliņas kraukšķēja starp zobiem un rudenīgais skaits aiz slimnīcas palātas loga uzdzina skumjas pēc mammas un mājām.

Tas bija- 1980.gads. Tikko bija beigusies Maskavas olimpiskās spēles, bet mums puikām slimnīcas palātā rotaļlietu gandrīz nebija. Tikai tās, ko kāds paņēma no mājām. Lazaretes kojā pie loga gulēja mazs, nerunīgs zēns. Viņš savā nodabā, sēdēdams gultā ripināja bumbiņu pa labirintu. Kad zēnu izrakstīja no slimnīcas viņš pienāca pie manas kojas un kā stafetes kociņu sniedza man šo labirintu ar piebildi- tagad ir tava kārta !

Pēc nedēļas mani izrakstīja no slimnīcas un jau cits sabijies zēns gaidīja savu operācijas dienu, un es kā nerakstītās tradīcijas turpinātājs šo labirintu atdevu viņam ar piebildi- tagad ir tava kārta !  ….

Kaspars Bergmanis

Lodāmurs. Bez jokiem. Tieši šis ir lodāmurs, nevis visi tie pārējie ar sīkām pīckiņām āmura vietā, kas sevi dēvē šajā lepnajā vārdā. Tikai ar šo var salodēt skārdu, piepalīdzot sērskābei un alvai.

Sveiki Visiem!

Es vācu  un restaurēju datoru dzelžus. Restaurēju tos muzejam.
Muzejā jau vairāk par simt datoru un daudz kas saistīts ar datoriem un to vēsture.
Labprāt pieņemtu dāvinājuma vecus datoru dzelžus kas ražoti  Krievija un citur pagājuša gadsimta līdz 1990 g.:
Magic, Ассисеуте 128, Ленинград, Поиск, Квант-БК, Правец, Пълдин 601, Орион-128, Специалист, Агат, Spectrum un citus. Vecas spēļu konsolijas un katridžus  tiem. Krievu kalkulatorus, mehāniskas kalkulatorus (tipa „Feliks”)
Principa visu kas saistīts ar datoriem un datoru vēsture.
Muzejs atrodas Siguldā un pieejams apskatei, interneta- http://pchistory.ru

Bija kaut kāds laiks, kad šis šķita vienkārši nnnnnenormāli asprātīgs dizains. Tolaik vēl zemeslodes neripinājās visās iespējamās ziņu pārraidēs un skaņu plate bija kaut kāds neiedomājams datu nesējs diskotēkā. Plates turēja skapī, bet diskotēkās “drāza” lenšu kopijas. Taču, tas nenozīmē, ka Cēsu kultūras nama diskotēka “Kolibri” spēlēja uz platēm. Šī nozīmīte ir viena no pirmajām reklāmām, kurā tika tā viegli piemelots. Apmēram 1984.gads

Plosīt skaņuplates varēja atļauties tikai Roberta Gobziņa uz Rīgu atvilinātais dīdžejs WestBam.

Lieki piebilst ka šitādu rīku PSRS teritorijā varēja ieraudzīt tikai labi ja centrālkomitejas sekretāra vārtu sarga rīcībā. Lai gan, arī tas ir apšaubāmi, jo kāpēc lai 1952.gadā viens labticīgs padomju pilsonis izvēlētos nīstās Vācijas izstrādājumu.

Tomēr, lai arī kā mūsu senči jutās, nav noliedzams, ka vācieši mācēja ražot lieliskus rīkus. Šis ir ideālā darba kārtībā un pat nopērkams.
Labi, atzīstos. Vienkārši reklamēju vietu, kur var nopirkt lietotus velosipēdus.
www.piektaisritenis.lv