
Revox PR99 Mk II, avots:Wikipedia
Lasot Džerija Šterna rakstu par audio lietām, kas, pēc visa spriežot atrodas viņam ciešā tuvumā, nevarēju nociesties. Aizbraucu uz laukiem pie tēva, kurš astoņdesmitajos bija viens no manāmākajiem mūzikas ierakstu izplatītājiem un iztaujāju, kā tur īsti bija. Lenta, kas redzama Džerija rakstā ir nākusi no Jura Lapinska darbnīcas. Par to liecina rokraksts. Tiesa, tas neesot paša meistara rakstīts teksts, bet, iespējams, viņa sievas vai kāda cita. Jurim pašam rokraksts esot diezgan nesaprotams.
Reāli Rīgā esot bijuši divi lieli un nopietni rakstītāji no pirmavota. Lapinskis, kurš rakstīja no vinila platēm un vēlāk no CD, un Māris Pļavnieks, kurš izcēlies ar īpašu rūpību un cieši turējies tikai pie vinila. Viņš strādājis ar diviem Šveices firmas Revox magnetafoniem, kas aprīkoti ar tā dēvētajām “sendesta galvām”. Vēl tika minēti tādi vārdi, kā Kurpnieks, Eglīšu Kārlis un Mārupes Monis. Pēc tam, kad Lapinskis tika apcietināts un nonāca cietumā, situāciju izmantojis kāds Vladimirs no centra, kurš tirgojis ierakstus vairumā, bez iespējas iepriekš izvēlēties ko rakstīt lentas vienā, ko otrā pusē.
Tālāk sekoja vismaz desmit vīru, to starpā arī mans tēvs, kas izplatīja ierakstus jau no otrās kopijas. Par pirmo kopiju no Lapinska vai citiem viņi maksāja 15-17 rubļus. Tālāk, otrā kopija maksāja apmēram 6rbļ.
Pateiz nav zināma precīzāka indormācija, taču izrādās, ka viens no centrālajiem kanāliem,, pa kuru ieplūda plates un vēlāk kompaktdiski bija diplomātiskie dienesti Maskavā.
Te viens neliels raksts par Juri Lapinski, nenoliedzami vienu no spilgtākajām personībām astoņdesmto gadu mūzikas kultūrā Latvijā.
Pēdējie komentāri: