Lai gan padomju skolēni mācījās 10 vai 11 klases un tapat kā tagad apmeklēja sākumskolu, pamatskolu un vidusskolu, tomēr bija arī daudz fundamentālāks jaunā pilsoņa izaugsmes sadalījums: oktobrēni, pionieri un komjaunieši. Šeit redzami šo organizāciju leģendārie simboli, ko nozīmīšu veidolā pie krūts lepni nesa vai ikkatrs padomju skolēns.

Jau uzsākot skolas gaitas, visi pirmklasnieki tīri automātiski tika uzņemti oktobrēnos. Aktu zāle, svinīga ceremonija, un mazajiem ļeņiniešiem pie formas tērpa tiek sprausta sarkana zvaigznīte ar mazā Volodjas attēlu. Varu būt lepns – man saglabājusies tieši šī  uzņemšanas zvaigzne. Paspēju gan pavalkāt arī citas, pat 80-to gadu jaunievedumu – rubīnsarkanas plastmasas zvaigznīti, kurā iestrādāta Valodjas fotogrāfija. Bet visas pazudušas – palikusi tikai pati pirmā.

Savukārt, uzsākot mācības stabilajā pamatskolas līmenī, t.i., ceturtajā klasē, gandrīz visi iesoļoja arī nākamajā Ļeņina ceļa līmenī – kļuva par pionieriem. Par atkritējiem kļūt bija visai sarežģīti, lai gan ne neiespējami – vienkārši bija jāprot kļūt nesekmīgam huligānam jau pirmajās 3 klasēs. Atkal ceremonija, šoreiz gan vēl svinīgāka, un katrs kļūst par sarkana kaklauta un dizaina ziņā krietni sarežģītākas nozīmītes nēsātāju. “Всегда Готов”, tā tur stāv rakstīts. Atceros, ka manu klasi pionieros uzņēma šī pasākuma citadelē – Strēlnieku muzejā, turklāt – kāds gods – piedaloties īstiem sarkanajiem strēlniekiem. Tālāko 4-5 gadu laikā tika saplēsts kāds pus-ducis kaklautu, pazaudētas un nomainītas n-tās nozīmītes. Starp citu, arī pionieru nozīmītēm nebija absolūti vienota standarta. Acīm redzamākā iezīme bija atšķirīgās ugunskura liesmu krāsas – redzētas gan baltas, gan sarkanas, gan kā šeit attēlā - zelta.

Visbeidzot, kaut kur tuvojoties vidusskolas laikam, bija iespēja ieiet augstākajā skolēnu līmenī – kļūt par komjaunieti. Tas nebija tik obligāts pasākums – vēl jo vairāk – komjauniešos ņēma tikai šīs organizācijas cienīgos. Diemžēl man šī iespēja gāja secen – valsts nogāja pa burbuli kopā ar visām leģendārajām struktūrām. Tāpēc nezinu, cik svinīgos apstākļos tika dalītas komjauniešu piederības nozīmītes, taču tādas man saglabājušās veselas 3. Ja pareizi atceros, atšķirībā no oktobrēnu un pionieru simboliem, tās tik vienkārši nebija pieejamas katrā avīžu kioskā, tāpēc laikam visi glabāja kā acuraugu

Skolas simbolikas sakarā atradu arī pāris papild-aksesuārus. Nozīmīti “По Стране Октября” 80-tajos kādā 2. klasē saņēma izteikti sekmīgie un to bija tiesības nēsāt pie žaketes blakus oktobrēna nozīmītei. Savukārt, pēdējā attēlā redzamās piespraudes visdrīzāk kā identifikācijas zīmes nesāja 70-to gadu pamatskolas un vidusskolas pēdējo klašu skolēni - laikam, lai neviens pat nemēģinātu atraut no koncentrēšanās mācībām. Tur taču pat iegravēti leģendārie buramvārdi: “учитъся, учитъся и учитъся”…

Gabim atausa atmiņā:

Vai kāds atceras, kas bieži vien atradās otrā pusē pionieru nozīmītei, žaketes atloka iekšpusē? Ja 3.vidusskolas skolotājs nostādīja rindā puišeļus un palūrēja katram zem atloka, vismaz dažiem viņš tur noteikti atrada…. latvijas sarkan-balt-sarkano karodziņu.  Šajā skolā mācījās pietiekami daudz knēveļu, kuru vecāki bija noskaņoti ļoti nacionāli.  Mūžīga cīņa norisinājās prievīšu jomā. Kaklauts tika nēsāts kabatā, bet latviskā prievīte ap kaklu. Kad gaitenī parādījās direktors Bērziņš (nopietni, reāls uzvārds direktoram), simbolika tika ātri nomainīta. Nabaga skolotāji. Vakaros, kad varēja to atļauties, viņi paši mājās tērpās prievītēs un pielūdza sarkanbaltsarkano.
Protams, šis nebija vienīgais veids, kā izņirgāties par simboliku. Nokāpt uz pirmo stāvu, izķert kādu oktobrēnu un ar pildspalvu izkrāsot viņa nozīmītes balto fonu zilu – tā bija ikdiena. Iedomājoties, kā sīkais pēc tam skaidrojas, smējāmies vēderus turēdami. Taču smalkākais gājiens norisinājās astoņdesmito beigās, kas pionieru kaklautam pašrocīgi tika apšūta melna maliņa. Tas vispār sakrita ar laiku, kad puikas pievērsās rokdarbiem – bikšu staru iešūšana, lai sanāk nepieciešamā izmēra “trubenes”, utt.